87314

Žēlošana ir viena nejauka lieta
Apskatīt komentārus (0)


06.08.2018


- Ko tu teici bērniem, kā pateici vecākiem? – man šo jautājumu uzdeva kāda O meitene, kura savu diagnozi dažādu iemeslu dēļ ir slēpusi pusgadu...

 

Pašā sākumā es sameloju, varbūt tas nebija labi, bet tā nu es izdarīju tobrīd, jo citādāk nespēju.  Teicu, ka man jādodas uz slimnīcu veikt dažas pārbaudes un pēc pāris dienām būšu mājās. Lai nezvana. Nākamajā dienā, kad biju jau atguvusies pēc operācijas, piezvanīju un aicināju, lai atbrauc ciemos pie manis uz Gaiļezeru. 

 

Protams, ka viņas ko nojauta. Palātā  ienāca kopā ar manu brāli. Malaces! - nodomāju. Tātad atrada atbalstu. Bālākas nekā parasti un nobijušās. Apsēdās blakus esošajā tukšajā gultā, skatās un gaidīja. 

Pirms tam es  ilgi lauzīju galvu, kas būtu tie īstie vārdi, kā pateikt patiesību. Vārdi atradās. 

Teicu, ka man ir divas labas ziņas: - Pirmā, man sākumstadijā atklāja vēzi, un tas ir labi. Otrā, tas ir jau prom! Vakar bija operācija un pēc nedēļas būšu mājās. 

Skatījos kā saskrien asaras acīs, galvenais noturēties pašai.  Daudz vēlāk viņas man teica, ka bijis labi, ka es esot bijusi tik mierīga, ka nebiju izmisusi un spēju sēt pārliecību, ka viss ir un būs labi.

 

Labs zobārsts zobu izceļ kā beku no sūnām. Vienā paņēmienā. Čiks, un viss jau ir beidzies.  Varbūt izklausās lielīgi, re kā, vēsiem nerviem un bez emocijām viņa runā ar saviem tuviniekiem. Taču stresa situācijās manā  galvā ieslēdzas absolūtais tukšums. Tikai racionāla rīcība. Izdarīšu un varbūt raudāšu pēc tam. Bet par ko gan raudāt pēc tam? Viss jau ir noticis. Operācija jau bijusi, diagnoze zināma un priekšā garš ārstnieciskās terapijas ceļš. Un man vajadzēs nevis sērotāju un žēlotāju bariņu līdzās, bet manus mīļos cilvēkus, kas arī ir nosvērti un spējīgi mani morāli atbalstīt un palīdzēt. Tāpēc pati rādu piemēru un turos.

 

Arī vecākiem pateicu tieši, kā ir. Bez garām runām - Tas ir jau prom

Jā, būs grūti, bet nevajag mani žēlot un ieraugot izplūst asarās. Tāpēc saņemieties visi, nekas traks taču nav noticis!

 

Žēlošana vispār ir viena nejauka lieta, kas nekur neder. Tāpēc apzināti izvairījos no žēlotājiem un skaidri un gaiši pateicu,  ko man tā vietā vajadzētu. 

 

Taču mēdz būt daudz sarežģītākas situācijas, kad blakus nav neviena, kas spēj tevi atbalstīt tā kā tieši tev vajadzīgs, jeb vēl trakāk _- paši ir pārbijušies līdz nāvei un kļuvuši skarbi un agresīvi. 

Taču ja tā labi padomā,  vismaz viens, pie kura vienmēr var vērsties, tomēr kaut kur ir. Un tas ir Dievs.

 

Kā jau teicu, neesmu kristiete. Tāpēc Dievs man ir tāds plašs jēdziens. Austākais spēks labāk.

Tomēr  pašos melnākajos brīžos esmu iztēlojusies pavisam stereotipiski banālu ainu. Tas ir kā liels, liels enerģijas kalns, sēž virs mākoņiem un izstaro  siltu labvēlību. Es uzlidoju augšā pie Viņa, ieritinos klēpī un pamazām kļūstu aizvien mazāka, mazāka, līdz sajūtos kā bērniņš, kurš  paļāvīgi pieglaužas mammas krūtīm. Absolūta svētlaime un paļaušanās uz Augstāko. Man to reizēm vajadzēja. 

 

Turpinājums rīt 




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



Kalendārs
<< Septembris 2019 >>
POTCPSSv
1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30