87342

Vieglāk ir definēt, ko es nevēlos
Apskatīt komentārus (0)


08.08.2018


Sevis saudzēšana dažiem cilvēkiem, starp citu, arī man tā bija, ir neierasta lieta. Nu, kā! Esmu jauna un enerģiska.  Esmu atbildīga par to, to un to, ja es to neizdarīšu, tad tas paliks neizdarīts un kāds būs dusmīgs, vīlies, man ir pienākumi, kurus nevaru nedarīt, man viss ir jāpaspēj, to nevar atlikt… Un tu turpini darīt pāri saviem spēkiem pat tad, kad tavs ķermenis jau brīdina: atpūties. Tu īsi ievelc elpu un joņo tālāk. Nav laika apstāties, nav laika hobijam, nav laika būt pašai ar sevi un vienkārši apdomāt dzīvi.  Līdz atnāk vēzis un  pasaka – pietiek. 

 

Ir tikai divi varianti. Neko nemainīt un turpināt dzīvot ierastajā ikdienas rutīnā arī pēc tam, vai arī apstāties un ieklausīties. Ko tad es patiesībā vēlos, kas man ir vajadzīgs, kas šajā dzīvē ir mana  prieka vērts? Teikšu godīgi, tie nebūt nav jautājumi, uz kuriem atbildes nāk ātri un viegli.

 

Ko es vēlos? No pieredzes zinu, ka vieglāk ir definēt, ko  es nevēlos. Bet zemapziņa  “ne” nesaprot un tu dabū tieši to pašu:  ne-gribu tik  daudz un smagi strādāt, ne-vēlos bezjēdzīgas attiecības, ne-vēlos būt vienīgā pelnītāja, ne-vēlos...

Vai to es vēlos? Nē, taču! Tātad, ko es patiesībā vēlos?

 

Kādā grāmatā reiz lasīju, ka es pati varu izdomāt savu dzīvi, kādu vēlos, un piedzīvot tieši to. Gudri uzrakstīts, bet ne tik viegli izdarāms. Es joprojām pie tā strādāju :)

 

Reiz ārzemju interneta vietnē atradu vienu onkoloģiskajiem pacientiem veltītu sociālo tīklu, kurā bija publicēts notikumu kalendārs, kur katrs šīs lapas reģistrētais lietotājs gadu no gada bija ierakstījis būtiskākos notikumus kārtējā nodzīvotajā gadā. Tur bija ļoti daudzi cilvēki dalījušies. Kāds pēc satikšanās ar vēzi pievērsies rakstniecībai, cits sasniedzis visaugtāko stāvokli savā karjerā, kāds beidzot piepildījis bērnības sapni.

 

Mani iedvesmoja divi ieraksti:

Džeina K, 47 gadi, grāmatvede: 2006. – krūts vēzis, 2008 – urrā, man sākusies remisija, 2009 – iestājos koledžā, studēšu mākslu,  2010 – meita man dāvāja mazdēlu, 2011 – beidzot  aizbraucu uz Nepālu, 2012 – man  ir grāds lietišķās mākslas jomā, 2013 – mani bildināja dzīvesdraugs.

 

Bobs L, 63 gadi, inženieris: 2007 – prostatas vēzis, 2008 – mans uzņēmums bankrotē, 2009 – pārdevu māju un pārcēlos uz Austrumu krastu, 2010 –  nogāju Santjago ceļu Spānijā, tur satiku Kirstenu, 2012 – kaļam kopīgus plānus, ar Kirstenu, protams, 2013 – esmu atpakaļ dzīvē.

 

 

Bet es atpakaļ Gaiļezerā.

 

Turpinājums rīt


 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



Kalendārs
<< Septembris 2019 >>
POTCPSSv
1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30