87199

Vai izdosies izķepuroties
Apskatīt komentārus (0)


29.07.2018


Tagad LOC ķīmijterapijas dienas stacionārā izskatās pavisam savādāk nekā pirms deviņiem gadiem. Toreiz mēs sēdējām nelielā telpā tādos kā izlaižamajos krēslos, māsiņa pielika sistēmu un kādu stundu, varbūt vairāk, vēnā tika pilinātas zāles.

 

Kādā reizē, atlaižoties krēslā, sajutu kādas sievietes tiešu skatienu. Atbildu viņai ar skatienu.

– Sveika! – viņa smaida. – Lai nu ko, bet tevi te ieraudzīt negribēju! 

Saprotu, ka esmu viņu kaut kur redzējusi, bet nevaru atcerēties kur. Mēs guļam blakus un sākam sarunāties tā, it kā būtu šķīrušās pirms stundas, un es visu laiku pūlos atcerēties, kas viņa ir. Līdz neizturu un tā arī pajautāju:  es neatceros, kas tu esi.

 

Viņa ir studiju laiku draudzene… Neesam tikušās daudzus, daudzus gadus. Un te nu tagad esam. Pirmo reizi viņai diagnoze uzstādīta pirms 10 gadiem, un tagad pēc pārslimota bronhīta plaušu sķidrumā ir atrastas vēža šūnas. Atkārtota ķīmijterapija. Liela vilšanās sajūta un cerība, kas mijas ar vāji slēptām bailēm, vai izdosies izķepuroties arī šoreiz. 

 

Izdodas!!! Redzēju, cik priecīga un starojoša bija daktere, kad pirms priekšpēdējās ķīmijas ienāca viņai pateikt – mums izdevās, zāles iedarbojas un vēža šūnas samazinās!

 

Parasti ārstēšanas laikā dakteris ar pacientu ir kā viena komanda, kas kopīgiem spēkiem laužas uz uzvaru! Par šīm ārstu uzvarām maz raksta, ja arī raksta, tās neizsauc tādu interesi kā sliktās ziņas.

 

Ar draudzeni joprojām viss ir kārtībā, viņa dzīvo!

 

Turpinājums rīt




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



Kalendārs
<< Septembris 2019 >>
POTCPSSv
1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30