87328

Nevienam nav pienākums nākt un kaut ko izdarīt manā vietā
Apskatīt komentārus (0)


08.08.2018


Vēl pirms saslimšanas piedalījos kādā ļoti krutā trīs dienu psiholoģiskās motivācijas treniņu grupā. Daudz ko samācījos. Bet viens uzdevums, kaut arī vienkāršs, bija īpaši interesants. Mums lika nogulties zemē un nodarbības vadītājs lūdza iztēloties katram pašam savas bēres. To, kā mēs guļam zārkā, kā to nolaiž kapā, kā tuvinieki nāk pie kapa malas un uzber 3 saujas, tad būkšķēdama krīt zeme utt…utt. 

 

Telpā noslēdza apgaismojumu, mūs atstāja vienus, gulējām uz grīdas puskrēslā, klusi skanēja mūzika, un es vēl šodien spilgti atceros savas sajūtas un reakcijas. Vispirms es paklausīgi iztēlojos to visu un ļāvos sevi apbedīt. Pieņēmu spēles noteikumus par 100%. Tā nu guļu savā “kapā” un turpinu iztēloties. Skan mana mīļākā mūzika vijoles pavadījumā, izvadītāja skaita dzeju… Redzu arī, kā mani mīļie pavadītāji raud un pēc laika aiziet mājās, un  vainagos nokrautā kapa kopiņa paliek skumji smaržodama kapsētā. Pamazām mana fantāzijas apsīka  un es savā iztēlē paliku viena savā iedomātajā kapā kaut kur dziļi zemē, tumsā... Guļu uz grīdas un domāju. Kāds jocīgs uzdevums? Kas tālāk?  Paiet viena minūte, otra, trešā… sāk palikt garlaicīgi. “Spilvens par cietu, gulta par šauru”. Kad tad nāks grupas vadītāji un ļaus celties augšā?  Neviens nenāk. Ar acs kaktiņu paveros pa labi, pa kreisi, grupas biedri guļ kā miruši. Visi kā viens. Domāju, piecelšos sēdus, paskatīšos, kas notiks. Nekas nenotiek. Sēžu. Sirreāli. Sagrozos un čukstus jautāju blakusgulētājam, vai ilgi vēl domā tā gulēt. Viņš paver acis un arī pieceļas sēdus. Mēs garlaicības mākti sākam klusu sarunāties…  kapi taču. Pamazām redzam, ka mūsu  “mirušie” biedri sāk mosties un pa vienam celties augšā, vienīgi Uldis ir aizmidzis. Pamodinām arī viņu, un visi esam kājās. Tajā brīdi ienāk grupas vadītājs un paziņo, ka mēs esam ļoti motivēta grupa. Mums vajadzējis tikai 9 minūtes, lai visi pieceltos no kapa. 

 

Šis uzdevums man iemācīja vienu svarīgu lietu. Kamēr  varu kaut ko mainīt – es esmu  dzīva. Ja neko nedarīšu, nekas nemainīsies. Neviens nenāks un nemodinās. Nevienam nav pienākums nākt un kaut ko izdarīt manā vietā.

 

Tāpēc es slimību uztveru kā iespēju. Slimība ir tikai slimība, bet dzīve iet uz priekšu. Intuitīvi sapratu, ka man ir jātur  durvis vaļā  priekam, ka man vajag parūpēties par manu ķermeni, kā fizisko, tā garīgo, ka man galu galā vajag uztaisīt dzīves inventarizāciju, ka… Tāda nopietna inventarizācija un restartēšanās gan notika stipri vēlāk, jo vispirms bija jātiek galā ar pamatlietām.  

 

Es ļoti daudz smējos un krāju pozitīvas emocijas. Trīs reizes izlasīju Džeroma K. Džeroma “Trīs vīri laivā”, bibliotekāres pat bija sastādījušas sarakstu ar grāmatām, kas ir smieklu vērtas,  TV un internetā skatījos tikai komēdijas un viegla rakstura romantiskas filmas (klasiku, sākot ar “Brokastis pie Tifānijas” ar Odriju Hapbernu galvenajā lomā un vēl visādas skaistas pasakas), klausījos uzmundrinošu mūziku un daudz  dejoju. Virpuļoju pa istabu Štrausa valšu ritmos, tango, rumbas deju mūzikas pavadījumā. Dejoju līdz spēku izsīkumam un pēc tam bez spēka atkritu dīvānā. Dejošana man joprojām sagādā īpaši lielu prieku un relaksē. Tās bija sīkas lietiņas, kas piepildīja mani ar prieka hormoniem.

 

Vēl izlasīju visu pieejamo par veselīgu uzturu manas diagnozes gadījumā. Es nekļuvu par veģetārieti, bet Ditas Lases Vegus (www.vegus.lv)  kursos iemācījos gatavot garšvielām bagātus un garšīgus ēdienus no dārzeņiem, pākšaugiem un graudaugiem, iemācījos pagatavot slaveno Pavlovas kūciņu  un izcept biešu – šokolādes kūku bez olām un kviešu miltiem, un ne to vien…  Bet pats galvenais, kopā ar citām nepazīstamām dāmām, kuras bija tikpat ieinteresētas, mēs azartiski ļāvāmies kulinārijas brīnumiem, ko mums mācīja vienmēr dzirksteļojošā, jautrā un ļoti, ļoti erudītā Dita.

 

Es daudz staigāju. Kad bija spēks piecelties un iziet ārā, ņēmu līdzi suni un mēs klīdām pa mežu, labākajās dienās  noejot pat  10 kilometrus. Taču būtiskais nebija noietais kilometru daudzums, daudz svarīgāk bija vērot detaļas un fotografēt. Tā koka līko zaru, lapotni, kas mainās, saules staru spēles caur priežu galotnēm, pīlādžu ķekaru sārtošanos, sajust sūnu mīksto paklāju zem kājām, čiekuru muguriņas, ūdens virmošanos dīķī, ledus skraboņu pārejot aizsalušās peļķes… cik daba ir skaista un veldzējoša. Sunim par lielu izbrīnu es stāvēju, apķērusi kokus, un skatījos, kā vējā šūpojas galotnes, apsēdos, muguru atspiedusi pret ozolu, un burtiski iekritu debesīs… Tādos brīžos tu nedomā ne par ko citu, bet iegrimsti un ļaujies tai enerģijai, ko tev pārpārēm sniedz daba.

 

Un bija dienas, kad es nedarīju neko. Tev ir tiesības būt vājai –  es tajās dienās teicu pati sev. Un necēlos augšā no gultas, negāju pastaigā un nelasīju jauku grāmatu. Ielīdusi savā aliņā, pacietīgi pārdzīvoju kārtējo blakņu vētru. 

 

Taču gribasspēks kopā ar enerģiju dīvainā veidā vienmēr atgriezās pie manis. Un es atkal aktīvi pieslēdzos savam atveseļošanās plānam.

 

Te ir kāda interesanta publikācija. Pētījums: spēka treniņi var palīdzēt atlabt, cīnoties ar vēzi.

 

Turpinājums rīt 




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



Kalendārs
<< Septembris 2019 >>
POTCPSSv
1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30