87178

Kad tas būs, es nezinu
Apskatīt komentārus (0)


27.07.2018


Nāve. Domāju, ka gandrīz visi onkoloģiskie pacienti bez izņēmuma ir ieskatījušies nāvei acīs. Tā tieši un bez ilūzijām. Un sastinguši. Uz nenoteiktu laiku. Vismaz ar mani tā bija tik ilgi, kamēr nesapratu vienu elementāru lietu, ka visi – pat visveselākie cilvēki – ir mirstīgi, ka onkoloģiskā saslimšana nav nekas ekskluzīvs. Kamēr to nesapratu, es biju savu baiļu verdzene. Un tas ir trakoti draņķīgi. Kā sarunāt ar nāvi, ka viņa vēl pagaidīs, ka šoreiz vēl ne… tu sāc kaulēties: pagaidi, dod man laiku, jo mani bērni vēl ir tik mazi, kā viņi izaugs bez manis? Maniem vecākiem tas būs nežēlīgs trieciens, mamma to nepārdzīvos…  Tu lokies kā tārps uz iesma, ak,  ko tikai nedarīšu savādāk, es, es, es… bet tev ir vēzis, un tas ir fakts. Un tas var beigties ar nāvi, un tev joprojām ir bail. 

 

Es neesmu kristiete šī vārda patiesajā nozīmē, tāpēc man bija ar nāvi jāizlīgst pa savam, vispirms iepazīstoties ar to teorētiski un tad pieņemot to kā kaut ko ļoti personīgu.

Vai tas ir iespējams? Protams. Šodien es esmu dzīva, bet kādu dienu pavisam noteikti nomiršu. Kad tas būs, es nezinu. Neviens to nezina – kad.  Bet zinu to, ka jau piedzimstot, ar katru nodzīvoto dienu nenovēršami tuvojos savai aiziešanai. Tāda ir dzīve. Tas arī viss, kas man bija jāsaprot, lai atbrīvotu savas bailes dzīvot bez bailēm no nāves.

Turpinājums rīt 




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



Kalendārs
<< Septembris 2019 >>
POTCPSSv
1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30