87348

Jūs tagad esat praktiski vesela
Apskatīt komentārus (0)


08.08.2018


Un tad pienāk diena, kad tavs ārstējošais onkologs paziņo: jūs tagad esat praktiski vesela.

Ko tas nozīmē – praktiski? 

 

Ir iestājusies  remisija. Tas nozīmē, ka slimība ir pierimusi un tās simptomi ir mazinājušies. Remisija var ilgt pat vairākus gadus. Ļoti daudzus, daudzus gadus.  Ilgstošas remisijas gadījumā nereti izzūd visi slimības simptomi un iestājas šķietama izveseļošanās. Taču daudzām hroniskām slimībām raksturīga remisijas un recidīvu (slimības atkārtošanās) mija, arī vēzim. 

 

To teikumu tagad laidīšu gar ausīm, jo pēc visa, kas piedzīvots, ir tik patīkami dzirdēt – Tu esi  praktiski vesela! Pie tā arī paliksim un tas ir jānosvin! Tas notiek ap to pašu laiku, kad beidzot varu noņemt savu skaisto parūku, un mēs ar slimnīcas palātā satikto likteņa biedri, kopš tā laika nešķiramu draudzeni,  savas parūkas simboliski sadedzinām Jāņu ugunskurā…

 

Vai viss ir beidzies?  Jā un nē!  Man divas reizes gadā jāiet uz kontrolanalīzēm. Joprojām esmu ārsta uzraudzībā, jo, kā jau teicu, vēzis ir viltīgs. Tas var atgriezties. Un ar šo ir jāiemācās sadzīvot.

 

Pirmie gadi ir kā slidināšanās pa plānu ledu. Tik plānu, ka tev šķiet, tas vispār tevi nevar nest. Ar gadiem  “ledus paliek biezāks” un es aizvien mazāk uztraucos par kārtējo saaukstēšanos, par sāpēm kaulos, kas atnāk un aiziet, par dīvainiem tinkšķiem galvā un ausīs. Vienīgi katru reizi, uztaisot USG (ultrosonogrāfija), RTG (rentgenu plaušām), kaulu scintigrāfiju un nododot asins analīzes, gaidot analīžu un izmeklējumu rezultātus, ir mazliet nedroši, kā būs. Bet pamazām arī no tā drebuļa atbrīvojos, jo zinu, ka ir jābūt OK. Turklāt man ir mani dakteri, pie kuriem vienmēr varu pieteikties vizītē papildus, ja ir kādi jautājumi vai neskaidrības.

 

Būtu jābūt priekam atkal dzīvot mierīgi, bet tā īsti nav. Neskatoties uz to, ka esmu ļoti pozitīvs cilvēks, mani aizvien biežāk māc grūtsirdība, esmu viegli saraudināma, nejūtos droša par rītdienu, manas domas lido pa priekšu darbiem, ko varu izdarīt, ir stress par katru sīkumu un manas darbaspējas ir gājušas mazumā. Taču rit dienas, es dzīvoju savu dzīvi, eju uz darbu, tiekos ar draudzenēm un viss ir tā kā labi. Bet tad atkal emocionāli “nobraucu no kalna ar ragaviņām lejā”.  Ar katru reizi tas nobrauciens paliek dziļāks un garāks. Es turpinu ķepuroties, rodas izdevība un eju uz deju un kustību terapiju, tas ļoti palīdz. Relaksē un mazina trauksmi. Daudz ko jaunu atklāj par mani pašu.  Noorganizēju mākslas terapijas nodarbības sev un citām O meitenēm.  Atraisās iekšējie resursi, uzlabojas noskaņojums. Taču pati arvien skaudrāk saprotu, ka problēma sēž kaut kur dziļāk. Un tas nav vēzis.

 

Kad kārtējo reizi ierodos vizītē pie dakteres LOC un viņa uzdod man jautājumu: – Kas jauns?, es godīgi atzīstu: - Man šķiet, ka man ir depresija.

Viņa, protams, ir mazliet pārsteigta, lai nu ko, bet ārēji par mani to nevar pateikt, bet padomājusi iedod psihiatres telefona numuru: aizej un aprunājies!

Sarunas laikā trīs reizes apraudos, un beigās daktere man iesaka psihoterapiju. – Ja jūs spējat raudāt, viss vēl ir atrisināms psihoterapeita kabinetā.

Un es dodos meklēt savu psihoterapeitu.

 

p.s.

Dorotija Rouva “Depresija. Izlaušanās no iekšējā cietuma” pieejama vairs tikai bibliotēkās, jo izdota 2010.gadā. Laba grāmata. Patiešām ir vērts izlasīt. Vienīgais trūkums, tā mani neizārstēja no depresijas.

Un nesen izdotā  Meta Heiga “Iemesli dzīvot tālāk”. Metam Heigam rakstīšana ir viens no terapijas veidiem.

 




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



Kalendārs
<< Septembris 2019 >>
POTCPSSv
1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30