87349

Depresija nav jāpieņem kā norma
Apskatīt komentārus (0)


08.08.2018


Mums latviešiem ir viena neveselīga tautasdziesma. Tā, kurā liek bēdu zem akmeņa un iet pāri dziedādama. Un tas tiek iekodēts jau no skolas laikiem un padarīts par kaut ko pozitīvu un atkārtošanas vērtu. Un tā neskaitāmas reizes, es vienreiz palieku bēdu zem akmeņa, otru reizi, trešo un skat, ieradums jau izveidojies. Par bēdu nav jābēdā, tā ir jānoslēpj zem akmeņa, un viss ir labi.

 

Bez bēdām un traumatiskas pieredzes nav iedomājama dzīve, bet neiedomājami smaga dzīve paliek, ja ar tām neko nedara. Var jau teikt, ka daži cilvēki ir predisponēti uz depresiju un pārlieku emocionalitāti. Pilnīgi iespējams, bet depresija nav jāpieņem kā norma.

 

Manas depresijas iemesls tiešām nebija vēzis. Bet gan “apraktie stikli”. Tu it kā dzīvo, bet lēnām "noasiņo", katru reizi "sagriežoties" ar pagātnes negatīvo un traumatisko pieredzi, uzmācīgām domām un atmiņām.

 

Vismaz trīs reizes uzsāku psihoterapijas kursu un pametu. Divu iemeslu pēc. Pirmais, nesatiku psihoterapeitu ar kuru saskanētu informācijas nodošana un uztveršana. Vienkāršāk, kurš saprastu mani un es saprastu  viņu, mums neizveidojās kontakts. Otrkārt,  ilgi šaubījos, jo domāju, ka es ar to tikšu galā pati. Man tikai jāsaņemas. .. Līdz vienā brīdī atskārtu, ka negribu tā dzīvot, ka manis pašas “apraktie stikli” griež pārāk nežēlīgi.  

 

Un tad notika tā, ka man iedeva  Anitas Plūmes telefona numuru un es piezvanīju.

 

Ir dzirdēti viedokļi par to, ka Freida vecā labā psihoanalīze ir sevi izsmēlusi, ka tā ir pārāk ilgstoša un skaudra rakāšanās pagātnē, ka ir jaunākas un efektīvākas terapijas.   Man nav pieredzes ar citām, jo psihoanalīze pie Anitas man derēja kā uzlieta. Jā, tā nebija nedz viegla, nedz ātra, bet rezultāts ir tā vērts!

 

Precīzāk nepateikšu:

Uz ietves ir dziļa bedre.

Es iekrītu.

Es jūtos pazudis... esmu bezpalīdzīgs.

Tā nebija mana vaina.

Tas man prasa mūžību, lai tiktu ārā.

 

Es eju pa to pašu ielu.

Uz ietves ir dziļa bedre.

Es izliekos, ka es to nemanu.

Es atkal tajā iekrītu.

Es nespēju noticēt, ka atkal esmu turpat.

Bet tā nav mana vaina!

Tas man prasa daudz laika, lai tiktu ārā.

 

Es eju pa to pašu ielu.

Uz ietves ir dziļa bedre.

Es redzu, ka tā tur ir.

Es atkal iekrītu. Tas ir ieradums.

Manas acis ir vaļā.

Es zinu, kur es esmu.

Tā ir mana vaina. Es tieku ārā nekavējoties.

 

Es eju pa to pašu ielu.

Uz ietves ir dziļa bedre.

Es apeju to.

 

Es eju pa citu ielu.

/Portia Nelson “Es eju pa ielu”/

Ar šo arī varētu beigt manu stāstu. Bet man tomēr gribas vēl uzrakstīt par lidmašīnu.

 

Pēcvārds rīt 




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



Kalendārs
<< Septembris 2019 >>
POTCPSSv
1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30