87294

Bet ir vēl otrs saraksts
Apskatīt komentārus (0)


06.08.2018


Ziniet, es būtu patiesi priecīga, ja kādu dienu, atverot interneta ziņu portālus, varētu izlasīt ziņu: Latvijā ar diagnozi vēzis dzīvo tik un tik desmiti tūkstoši cilvēki. Tas ir par tik procentiem vairāk nekā pērn. Tas stipinātu ticību, kā arī lieki nesētu bailes no šīs diagnozes. Bet publiskajā telpā lasu un dzirdu draudus: No vēža mirst. Amerikā … Vācijā … Austrālijā… visā pasaulē. Rietumos vēzi sauc par epidēmiju... Ja ir dati par mirušajiem, tad ir arī dati par izdzīvojušajiem. Apmēram piecus gadus katrs onkoloģiskais pacients ir uzskaitē ārstniecības iestādē.

 

Jā, mana O (onkoloģijas) draudzene K nomira četrus gadus pēc vēža. Tas atgriezās, un viņa nebija gatava vēlreiz iet cauri iepriekšējai terapijai. Viņas vēža veidam nebija pieejamas zāles, tāpēc ārsti piedāvāja to, kas ir.  Viņa atteicās no atkārtotas ķīmijterapijas un nebija pierunājama atgriezties slimnīcā. Viņa teica, ka negrib to piedzīvot vēlreiz, zinot, ka ārstēšana notiks ārstēšanas pēc, jo specifisko zāļu vienkārši Latvijā nav... viņa izvēlējās dzīvot pa savam. Stādīja siltumnīcā tomātus, skrēja agros rītos uz ezeru peldēties, apgleznoja stiklu, vārīja zapti, apmeklēja kursus un dzīvoja. Un aizgāja.

O meitenei V. krūts vēzi atklāja 3. stadijā. Viņa nodzīvoja dažus gadus pēc tam. Bet visticamāk varēja dzīvot vēl šodien, ja Latvijā būtu pieejama mērķterapija metastātiskā vēža slimniekiem. Tā varētu turpināt… 

E. smagi cīnījās 5 gadus. Viņa bija ļoti drosmīga un bija pelnījusi dzīvot... Man pazīstamo O meiteņu saraksts, kuru vairs nav, nebūs īss. 

 

Bet ir vēl otrs saraksts. Un tas ir daudz garāks. Viņas visas ir ļoti tuvu un tuvas man. Tikai viena telefona zvana attālumā, lai sarunātos, uzklausītu viena otras satraukumu par radušos problēmu, lai apmainītos pieredzē, ieteiktu, satiktos, uzmundrinātu, saprastu. Bet pats galvenais - dalītos dzirksteļojošā priekā par dzīvi! Par foršāko filmu, kas jāredz; par nesen atklāto izstādi, kura jāapskatās; par ceļojumu galamērķiem, kur būtu vērts aizbraukt; par sarkanvīnu, kas nupat atvests ceļasomā no Spānijas; par eklēriem Rīgas kafejnīcās, kas jānogaršo… Ar dažām no viņām iepazināmies slimnīcā, daudzas satiku Dzīvības koka nometnē, ar pāris bijām pazīstamas jau iepriekš. Un tā mēs uzturam sirsnīgu draudzību jau deviņu gadu ilgumā. Un tādu meiteņu un zēnu Latvijā ir daudz, kuri dzīvo pēc diagnozes vēl daudz, daudz, daudz ilgāk.

 

Tāpēc man mazliet mulsinoši, lai neteiktu vairāk, skan vārds - dzīvildze. Tas ir vārds kā vārds, bet to visbiežāk dzird lietojam, ja runā par onkoloģiju. Šis vārds man iekrita acīs no kāda informatīvā plakāta, kas bija pielikts pie sienas Latvijas Onkoloģijas centrā blakus rentgena kabinetam un informēja par būtisku lietu – skrīningu. Par to, cik svarīga ir vēža agrīna atklāšana. Lai ilustrētu iepriekšteiktā nozīmi, to papildināja gadu skaits, cik gara dzīvildze ir pēc vēža atklāšanas un izārstēšanas pirmajā stadijā, cik gara, ja vēzi atklāj otrajā stadijā, un tā tālāk. Pieļauju, ka tas sapurinoši un motivējoši iedarbojas uz veselajiem, bet man (kā vairumam LOC apmeklētāju) jau ir noteikta stadija, un es tur neko nevaru mainīt.

 

Sēžu un domāju, kas tas ir? Kāds izrēķinājis mana mūža iespējamo ilgumu, uzliekot rāmjus manām izredzēm. Bet vai tad vispār cilvēka dzīves ilgums – tā pati dzīvildze vien ir – ir prognozējams?  Un vai tad kāds tiešām pieļauj, ka kādam piedzimstot ir izsniegts nemirstības sertifikāts?

 

Tāpēc es ignorēju  prognozes, jo tās, kā mēs zinām, ir visai neprecīzas. Bet vienalga, vārds dzīvildze man nepatīk :), tās vietā es izvēlos vienkārši – dzīve. Tas noteikti skan labvēlīgāk un draudzīgāk.

 

Turpinājums rīt




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



Kalendārs
<< Septembris 2019 >>
POTCPSSv
1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30